Mājas saimnieki bija cilvēki, kuri prata saimniekot ar tālredzību. Viņi kopa laukus, turēja lopus, strādāja no saullēkta līdz saulrietam un veidoja saimniecību, kas nodrošināja ne tikai savu ģimeni, bet bija nozīmīga arī apkārtējai kopienai. Šajā sētā valdīja darba tikums, viesmīlība un cieņa pret tradīcijām.

Gadu gaitā māja piedzīvoja gan pārticības laikus, gan vēstures pārmaiņas. Tā redzēja paaudžu maiņu, karus, varu maiņas un klusākus laikus, tomēr saglabāja savu raksturu. Vecās guļbaļķu sienas joprojām glabā stāstus par cilvēkiem, kuri šeit smējās, strādāja, svinēja godus un audzināja bērnus.

Kad šķita, ka tās mūžs tuvojas noslēgumam, sākās jauns ceļš. Māja tika rūpīgi izjaukta – baļķi pa baļķim, katru atzīmējot un saglabājot ar cieņu pret meistaru darbu. Tā devās ceļā, lai atdzimtu citā vietā – meža ielokā pie Lojas upes.

Šodien tā atkal ir dzīva. Tā ir atjaunota, bet nezaudējusi savu dvēseli. Māja veidota apvienojot latviskās tradīcijas, dabiskus materiālus un nacionālās identitātes motīvus ar mūsdienu tehnoloģijām un ilgspējīgu būvniecību – tā saglabājot kultūtas mantojumu modernā dizaina valodā. Vēsturiska māja, kas glabā noslēpumus un stāsta mums savus stāstus. Senā guļbūve satikusi mūsdienīgu komfortu, saglabājot to, ko nevar uzbūvēt no jauna – laika pieskārienu un īstas mājas sajūtu.

Tā joprojām ir vieta, kur pulcējas cilvēki, kur top jaunas atmiņas un kur dzimst jauni stāsti.

Mēs ticam, ka katrai senai mājai ir sava dvēsele. Šī māja savu ir saglabājusi vairāk nekā simts gadu – un tagad tā ir gatava uzņemt arī jūsu stāstu.

Varbūt tieši tāpēc, ienākot pa tās durvīm, rodas sajūta, ka esi atgriezies vietā, kur nekad iepriekš neesi bijis, bet kas savādi šķiet pazīstama. Jo īstas mājas nepieder tikai pagātnei – tās dzīvo ikreiz, kad tajās ienāk cilvēki.