Dati par pirmajām pannām ir sākot ar 9. gs un tika atrasti Francijā un Beļģijā klosteros.
Šādas pannas bija ļoti dārgas, jo dzelzs bija dārga. Pannas izmaksas bija ap 3 mēnešalgām un līdz ar to, ja kādā ģimenē bija panna, tas bija labklājības simbols.
Francijā 13 gs bija atsevišķa vafeļu maiznieku ģilde.
Ap 15. gs vafeles bija plaši izplatītas Ziemeļvācijā, Dienvidfrancijā, Nīderlandē un Austrijā. Vafeles nebija ikdienas ēdiens parastai tautai, bet paredzētas izsmalcinātai kungu virtuvei.
Vai zini, cik sena ir vafeļu vēsture?
Tā sniedzas līdz pat senajiem grieķiem, kuri cepa mīklas plācenīšus “obleios” starp divām metāla plāksnēm virs uguns.
Mūsdienu izskata vafeles radās tikai 13.gs, kad, smeļoties iedvesmu no medus šūnām, tika izgudrotas “rūtotās” vafeļu pannas. Savu kulta ēdiena statusu Rietumeiropā vafeles iekaroja viduslaikos, kad tika izkopta vafeļu recepte un vafeles tika ceptas katrā mājā.
Dievmaizīšu (pannas ar grebtiem zīmējumiem) pannas pārsvarā tika izmantotas svētdienā baznīcā, klosteros, kāzās un kristībās. Ar reliģiju saistītajās pannās parasti zīmējumos tika attēloti ar bībeli saistīti sižeti.
Kāzām un kristībām bieži izmantoja ziedu rakstus, attēlotus dažādus dzīvniekus. Dzimtas pannas bija ar izgrebtiem ģerboņiem.
Par vafeļu pannu vēsturi Latvijā atrodamā informācija ir gaužām maza. Plašāk pazīstamas kā “bada pankūkas”. Iespējams, ka nosaukums cēlies no receptēm, kur izmantoja tik miltus un ūdeni, jo nekā cita nebija.. Kaut tam nav nekas kopīgs ar vafeļu pirmsākuma receptēm, kur netrūka ne piens, ne olas, ne sarkanvīns baznīcu pankūku receptēs.
Vafeļu pannas vēsture ir cieši saistīta ar pašu vafeļu attīstību Eiropā.
Pirmās vafeļu pannas parādījās jau viduslaikos, aptuveni 12.–13. gadsimtā. Tās bija smagas, no dzelzs kaltas pannas ar gariem rokturiem, kuras turēja virs atklātas uguns. Panna sastāvēja no divām plāksnēm ar iegravētiem rakstiem, kas cepšanas laikā nospiedās uz vafeles virsmas.
Sākotnēji raksti nebija tikai dekoratīvi – tajos attēloja ģerboņus, reliģiskus simbolus, ziedus, dzīvniekus vai ģimenes zīmes. Daudzās Eiropas zemēs šādas pannas tika nodotas no paaudzes paaudzē kā vērtīgs saimniecības priekšmets.
17.–19. gadsimtā čuguna vafeļu pannas kļuva par neatņemamu lauku virtuvju sastāvdaļu. Tās izmantoja gan ikdienā, gan svētkos. Katrā reģionā veidojās savas vafeļu formas – plānas un kraukšķīgas Ziemeļeiropā, biezākas un gaisīgākas Beļģijā.
20. gadsimta sākumā, līdz ar elektrības ienākšanu mājsaimniecībās, radās pirmās elektriskās vafeļu pannas. Tās ievērojami atviegloja cepšanu, nodrošināja vienmērīgu temperatūru un padarīja vafeles par ikdienā viegli pagatavojamu gardumu.
Mūsdienās senās čuguna vafeļu pannas ir kļuvušas par kolekcionāru un muzeju lepnumu. Tās stāsta ne tikai par ēdiena gatavošanu, bet arī par amatniecību, metālapstrādes meistarību un ģimenes tradīcijām. Daudzās vēsturiskajās pannās joprojām var izcept vafeles tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem, saglabājot autentisko garšu un raksturīgo ornamentu.
Bada pankūkas ir vienkāršs ēdiens, kas radās trūkuma laikos, kad saimniecībā pietrūka piena, olu vai citu ierasto produktu. Latvijā tās īpaši bieži gatavoja kara gados un pēckara periodā, kad pārtika bija ierobežota.
Parasti bada pankūku mīklu gatavoja no:
* miltiem,
* ūdens,
* šķipsniņas sāls,
* reizēm pievienoja nedaudz cukura vai sodas.
Ja bija pieejams, mīklai pievienoja rīvētu kartupeli, burkānu, ķirbi vai skābpienu, lai pankūkas būtu sātīgākas un garšīgākas. Cepa uz čuguna pannas taukos vai, ja tauku nebija, pavisam plānā kārtiņā apsmērēja ar speķi.
Dažviet par bada pankūkām sauca arī kartupeļu pankūkas, kurās bija pavisam maz miltu, jo kartupeļi bieži bija pieejamāki nekā graudi.
Lai gan nosaukums skan skarbi, šīs pankūkas atspoguļo cilvēku izdomu un prasmi pagatavot siltu maltīti no tā, kas bija atrodams mājās. Mūsdienās tās nereti cep apzināti – kā daļu no kulinārā mantojuma, lai atcerētos mūsu senču ikdienu un taupības gudrību.
