Vafeļu pannas

Dati par pirmajām pannām ir sākot ar 9. gs un tika atrasti Francijā un Beļģijā klosteros.

Šādas pannas bija ļoti dārgas, jo dzelzs bija dārga. Pannas izmaksas bija ap 3 mēnešalgām un līdz ar to, ja kādā ģimenē bija panna, tas bija labklājības simbols.

Francijā 13 gs bija atsevišķa vafeļu maiznieku ģilde.

Ap 15. gs vafeles bija plaši izplatītas Ziemeļvācijā, Dienvidfrancijā, Nīderlandē un Austrijā. Vafeles nebija ikdienas ēdiens parastai tautai, bet paredzētas izsmalcinātai kungu virtuvei.

Vai zini, cik sena ir vafeļu vēsture?
Tā sniedzas līdz pat senajiem grieķiem, kuri cepa mīklas plācenīšus “obleios” starp divām metāla plāksnēm virs uguns.
Mūsdienu izskata vafeles radās tikai 13.gs, kad, smeļoties iedvesmu no medus šūnām, tika izgudrotas “rūtotās” vafeļu pannas. Savu kulta ēdiena statusu Rietumeiropā vafeles iekaroja viduslaikos, kad tika izkopta vafeļu recepte un vafeles tika ceptas katrā mājā.

Dievmaizīšu (pannas ar grebtiem zīmējumiem) pannas pārsvarā tika izmantotas svētdienā baznīcā, klosteros, kāzās un kristībās. Ar reliģiju saistītajās pannās parasti zīmējumos tika attēloti ar bībeli saistīti sižeti.

Kāzām un kristībām bieži izmantoja ziedu rakstus, attēlotus dažādus dzīvniekus. Dzimtas pannas bija ar izgrebtiem ģerboņiem.

Par vafeļu pannu vēsturi Latvijā atrodamā informācija ir gaužām maza. Plašāk pazīstamas kā “bada pankūkas”. Iespējams, ka nosaukums cēlies no receptēm, kur izmantoja tik miltus un ūdeni, jo nekā cita nebija..  Kaut tam nav nekas kopīgs ar vafeļu pirmsākuma receptēm, kur netrūka ne piens, ne olas, ne sarkanvīns baznīcu pankūku receptēs.